Direktores sleja

Sākumā

Esam jaunā mācību gada sākumā, paša ceļa sākumā, ko uzsācis lielais kuģis „Jelgavas 2.pamatskola”, lai dotos pretī zināmajam un mazāk zināmajam, lai prasmīgi mācētu burās noķert ceļavēju, kā arī iziet cauri stiprākiem vējiem un vētrām, un neapstāties mānīgajā bezvējā.

„Mīlestība, komandas darbs, aktivitāte, profesionālisms, bērns, individualitāte, izpēte, drošība, atvērtība, atbalsts, mērķtiecība, tehnoloģijas, pētniecība, veselība, pašvaldība, radošums, mācību saturs, mācītiesprieks, kompetence, sasniedzama izglītība, sirdsbalss, domāšana, inženierzinātnes, patstāvība, sadarbība, mācīšanās visiem, stabilitāte, izaugsme...” – šīs prioritātes savā darbā  nosauca mani kolēģi, pilsētas skolu direktori, 29.septembrī tradicionālajā Jelgavas pilsētas skolotāju sanāksmē pirms jaunā mācību gada. Manas ir trīs pēdējās – mācīšanās visiem, stabilitāte un izaugsme. Jāmācās visiem – vecākiem, skolotājiem, bērniem, jo citādāk mēs apstāsimies, un stāvēšana uz vietas jebkuru cilvēku iznīcina. Tāpat nekas labs nesanāks, ja jutīsimies nedroši, ja nebūs stabilitātes... Nevar produktīvi pildīt savu darbu, ja tu stāvi uz vienas kājas vai, ja ar vienu roku kaut kur pieturies, lai nenogāztos,vai arī, ja pamats, uz kura stāvi, šūpojas un tu līdz ar to, jo nostāvēt ir diezgan apgrūtinoši, vai arī, ja ir sajūta, ka kaut kas tūlīt uzkritīs virsū, un tu nepārtraukti skaties riņķī, ka tik kaut kas nenotiek... Stabilitāte, drošība, miers, pašapziņa... Četras sajūtas, kuras virza katra mūsu darbu uz izaugsmi. Un izaugsme ir jēgpilna darba darīšana. Patiesi novēlu mums jaunajā mācību gadā vēlmi mācīties visiem, novēlu stabilitāti un protams, izaugsmi! Esmu pārliecināta, ka šis novēlējums piepildīsies, jo, kā nevienu citu gadu, esam saņēmuši svētību savam darbam. 3.septembrī skolas svinīgajā pasākumā mūs pagodināja ar savu klātbūtni ekselence, Latvijas pareizticīgās baznīcas Jelgavas bīskaps Jānis Sičevskis, kā arī pareizticīgo Sv. Semiona un Annas katedrāles priesteris tēvs Aleksandrs un ekselence, Romas katoļu baznīcas Jelgavas bīskaps Edvards Pavlovskis. Saņemtā svētība dod drošības sajūtu, kuras raksturošanai nav vajadzīgi epiteti vai metaforas.

Svētības ienāk... Pirmo svētību šajā vasarā es saņēmu no savas mammas... Sapnī... Viņa nomira pirms sešiem gadiem viena pati lauku mājā. Tas februāris bija ļoti auksts, -30. Reizi divās nedēļās pie viņas braucu, un tajā nedēļā mamma pa telefonu teica: „Nu, ko Tu,meit, brauksi šajā trakajā aukstumā, nebrauc, man viss ir.” Jā...  Nākamo piektdienas vakaru viņa nesagaidīja. Tā sanāca... Visus šos gadus, domājot par mammu, man vienmēr pakrūtē iekņudējās sev pārmetums par neaizbraukšanu tajā nedēļā... Un šajā vasarā viņa parādījās sapnī. Mamma parādīšanos sapnī es tiešām ļoti gaidīju šos 6 gadus, jo man ļoti vajadzēja sajust viņas klātesamību mana dzīvē, tīri fiziski... Viņa neteica neko, mamma vienkārši stāvēja, skatījās manī un smaidīja neizsakāmi laimīgu smaidu, tā viņa smaidīja vienā no savām jaunības fotogrāfijām. Viņas skatienu un laimīgo smaidu es pieņēmu kā svētību. Svētību savai dzīvei.

Un trešā svētība man atnāca kā pārsteigums. Ielūgums piedalīties 7. septembrī Zemgales Lūgšanu brokastīs, ko rīkoja Jelgavas pilsēta un Lūgšanu brokastu komiteja. Pasākums ir daļa no starptautiskas iniciatīvas, kas aizsākās ASV 1952.gadā un pašlaik tiek rīkotas vairāk nekā 50 valstīs. Latvijā lūgšanu brokastis aizsākās 2005.gadā pēc Latvijas Evanģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga iniciatīvas un turpinās jau 13.gadu. Lūgšanu brokastīs piedalījās trīs kristīgo konfesiju pārstāvji, sabiedriskie un uzņēmējdarbības līderi. Šajā pasākumā bija iespēja ieraudzīt to, kas mūs vieno un atklāt to, ka mēs kopā spējam vairot labo. Daļa no dalības maksas Lūgšanu brokastīs tiek ziedota labdarībai. Šogad bija mērķis sniegt atbalstu dienas centra „Harmonija” projektam „Rehabilitācijas pasākumu īstenošana bērniem un jauniešiemar smagiem funkcionāliem traucējumiem Jelgavā”. Arī Zemgales Lūgšanu brokastu laikā visi dalībinieki saņēma bīskapu svētību. Un arī šis mirklis radīja īpašu drošības sajūtu.

Lai jaunajā mācību gadā mums visiem ir vēlme mācīties! Lai saņemtā svētība sniedz katram drošības sajūtu! Lai mūsu darbs ir izaugsmei!

Jelgavas 2.pamatskolas direktore Ināra Keiša

08.09.2018.

Vasaras pilnbriedā

Jau mazliet ir piemirsusies eksāmenu laika un skolas izlaiduma junda, aizlīgoti Jāņi, pagājušajā nedēļā baudījām Latviešu Dziesmu un Deju svētku gaisotni... Laiks rit savu ritējumu, arī skolā turpinās vasaras saplānotie darbi, lai 3.septembrī lielais kuģis ar nosaukumu „Jelgavas 2. pamatskola” uzsāktu savu tik ierasto, bet tai pašā laikā nezināmo, pārsteidzošo, piedzīvojumiem bagāto ceļu jaunajā mācību gadā.

Šogad apliecības par vispārējo pamatizglītību ieguva 53 absolventi. Deviņos gados izveidots pamats, uz kura būvēt savu turpmāko dzīvi. Kā katru gadu, tā arī šogad – pamats katram absolventam ir savs un tik dažāds. Ir sasniegumi, kas patiesi iepriecināja, ar kuriem lepojamies, bet ir arī tā – labi, ka tā.

Pilsētas domē pirms Jāņiem bija tikšanās ar pilsētas vadību, kuras laikā vajadzēja prezentēt savu skolu pilsētas skolu tīkla reformas kontekstā. Stāstot par olimpiāžu uzvarētājiem reģionā un republikā, teicu, ka lepojamies ar 3.vietu republikas latviešu valodas olimpiādē (LAT-2) un Atzinību inženierzinātņu olimpiādē. Uz ko domes priekšsēdētājs izteica retorisku komentāru par jauno censoņu nākotni, kā veidosies viņu turpmākā dzīve. Mēs tiešām to nevaram paredzēt, bet vienīgais, ko es vēlos, lai katrs jaunietis darītu savā dzīvē to, kas viņam sagādā prieku. Atceros lasīto par Latgales garīdznieku Franci Trasunu, kurš izvēlējās būt par priesteri, lai būtu tuvāk savai tautai, lai būtu iespēja to izglītot, atbalstīt tos, kuri grib un var mācīties. Pirms eksāmenu sesijas sarunājoties ar nākamajiem absolventiem par turpmākās profesijas izvēli, dominēja finansiālā puse. Vai ir tiesības pārmest? Nē! Nekādā gadījumā! Taču, lai tikai izvēlētā profesija sagādā prieku! Kā tautas dziesmā:

„Ai, darbiņi, ai, darbiņi!

Bez darbiņa nevarēju.

Darbiņš man prieku deva,

Pilnu klēti labībiņas”.

Un izglītība ir visa pamats. Izglītība ir tā, kas transformē cilvēku. Izglītība vairs nav tikai faktu zināšana un atkārtošana. Izglītība ir katra indivīda izaugsme un pieredze.

Vēl kāds pārdomu triepiens... Dziesmu svētki... Vai tiešām tie esam mēs? Smaidīgi, draudzīgi, atsaucīgi, sarunāties griboši, izpalīdzīgi, saprotoši, dziesmas zinoši, pārbagāti ar tautas tērpiem... Kā būs un kas būs vēl pēc 100 gadiem? Nezinām... 1918.gadā neviena Latgales lauku sieva pat nevarēja iedomāties, ka viņu mazmazmeitas un mazmazmazmeitas dziedās Rīgā „Bazneicu dzismes” un rokās viņām būs baznīcu dziesmu grāmatas, kuras pa simts gadiem būs nobružājušās un to sadzeltējošās lapas gandrīz būs kļuvušas caurspīdīgas. Baudot garīgās mūzikas koncertu Dziesmu svētku laikā, vēl joprojām kaklā ir asaru kamols, no kura grūti atbrīvoties, jo no saknēm nevar un nav iespējams atbrīvoties. Mūs katru tur un satur mūsu saknes! Mēs vēl esam!

Īpašs saviļņojums uzjundījās svētkos par savas skolas kori „Zvonņica”, kas piedalījās māzākumtautību kolektīvu programmā. Visi kopā latviešu Dziesmu svētkos Franča Trasuna un Jāņa Čakstes izlolotajā zemē! Pēc simts gadiem dzīvos mani mazbērni, mazmazbērni... Un man diezgan grūti ir tā reāli pieņemt CS pārvaldes skaudro statistiku. 2017.gadā Latvijā katra diena ir bijusi ar mīnus zīmi: - 43 iedzīvotāji. Vai tā var būt miera laikā? Manā dzimtajā Baltinavas novadā pusgada laikā nomiruši 29 iedzīvotāji un tikai 3 jaundzimušie. Jelgavā mazliet ir līdzsvars. Skaudri... Taču ticu, ka būsim! Tikpat smaidīgi, draudzīgi, izpalīdzīgi, atsaucīgi, sarunāties griboši, saprotoši, dziesmas zinoši un tautas tērpiem pārbagāti, jo citādāk nevar. Un darbu daroši! Mūs būs noturējušas un saturējušas te mūsu saknes!

Jelgavas 2.pamatskolas direktore Ināra Keiša

11.07.2018.

Maija pēcsvētkos

Maijs ir īpašu svētku mēnesis. Ar katru gadu arvien nozīmīgāka sabiedrībā kļūst Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena 4.maijs – Baltā galdauta svētki. Mūsu skolā tā ir sena tradīcija, ka pirmssvētku dienā ar vecāko klašu skolēniem svinīgajā sanāksmē tiekas sabiedrībā pazīstami cilvēki, taču Baltā galdauta noskaņa skolā ienāk tikai otro gadu. Tradīcijas veidojam paši.

Šogad 7. -9. klašu skolēnus uzrunāja Jelgavas biznesa inkubatora vadītājs Ņikita Kazakevičs, kurš 2017.gadā tika apbalvots ar Jelgavas pilsētas Goda rakstu par ieguldījumu pilsētas attīstībā, par ieguldījumu izglītības jomā un jauniešu izglītošanā. Ņikitam ir tikai 26 gadi! Dzimis, audzis, pirmo izglītību ieguvis Daugavpilī, mācības turpinājis Dānijā, strādājis Zviedrijā un tagad savus mērķus īsteno Jelgavā. „Jelgava ir ļoti uzrunājoša pilsēta”, tā sarunā teica jaunietis. Kā izvirzīt sev mērķus? Kā sapņot? Kā realizēt savas ieceres? Kā veidot savu atbalsta komandu? Par šiem jautājumiem runāja Ņikita pirmssvētku tikšanās reizē ar mūsu skolēniem. No malas vēroju, kā klausījās skolēni. Dažādi. Daļa dzirdēja Ņikitas uzdotos jautājumus un atbildēja uz tiem, piekrītoši māja galvas, piekrītot kādam apgalvojumam vai domai, ko izteica Ņikita, taču dažiem interesantākas likas spēlītes mobilajā tālrunī, jo „IT draugs” visur ir līdzi... Šāda attieksme svētku noskaņai pielika darvas karotīti...

Domājot par mūsu valsti, tās valstiskumu, neatkarības iegūšanu, jāsecina un jāapstiprina vienkārša patiesība – to paveica Latvijas gaišākie prāti. Izglītoti cilvēki stāvēja blakus Latvijas Republikas šūpulim 1918.gadā, kā arī 1990.gadā, kad tika pieņemta LR Neatkarības deklarācija. Mūsu vecvecvectēvi tālā pagātnē prata novērtēt izglītības nozīmi katra cilvēka dzīvē. Taču labu klasisko izglītību no lielas ģimenes pagājušā gadsimta sākumā vai 20. – 30.gados varēja nodrošināt tikai vienam vai diviem bērniem, pārējiem gudrības bija jāapgūst dzīves skolā, jāiemācās pašiem saimniekot un dzīvot. Tie, kas piedalījās Latvijas valsts izveidošanā, bija izglītoti cilvēki, kuri saskatīja Latvijas neatkarības iedīgļus, saprata, kurš ceļš ejams uz senloloto mērķi. Izglītība un zināšanas cauri gadsimtiem nav zaudējušas savu nozīmi cilvēka dzīvē. Tā ir vērtība, ko neviens nespēj atņemt vai iznīcināt. Te varētu citēt tik daudz patiesus izteicienus par izglītības nozīmi! Tikai daži:

  • „Starp izglītotu un neizglītotu cilvēku ir tāda paša starpība, kā starp dzīvu un mirušu.” (Aristotelis),
  • „Izglītība – vienīgais dievišķais un nemirstīgais mūsos, un divas lietas – saprāts un valoda – ir labākais cilvēkos. (Plutarhs),
  • „Izglītības galvenais uzdevums ir spoguļus pārvērst par logiem.” (Sidney J.Harry),
  • „Ja jūs uzskatāt, ka izglītība ir pārāk dārga, pamēģiniet, cik maksā zināšanu trūkums.” (Dereks Boks),
  • „Tikai izglītība un zināšanas padarīs mūs brīvus arī saimnieciskajā ziņā.” (K.Ulmanis).

Izglītības nepieciešamības patiesā izpratne vispirms nāk no ģimenes, no ģimenes attieksmes un izpratnes. Šo izpratni sākotnēji veido ģimene, taču skola, sadarbojoties ar vecākiem, palīdz orientēties milzīgās informācijas gūzmā, palīdz izvēlēties starp daudziem ceļiem to vienīgo, to īsto.

Vērojot mūsu jauniešus, domas raisījās tālu nākotnē... Viņi ir mūsu nākotne vistiešākajā nozīmē – nākamie skolotāji, galdnieki, robotizēto darbgaldu vadītāji, mediķi, šefpavāri, juristi, būvnieki... augstas raudzes... un, protams, patiess atbalsts saviem vecākiem.

Klusībā pie sevis iesaucos: „Jaunieši, mācieties valodas!!!” Valodu zināšanas paver pasauli, pasaule pati nāk pretī, ja zini valodas. Bez dzimtās valodas zināt vēl kādu valodu, tas vairs nav nekas! Lai būtu konkurētspējīgs 21.gadsimtā darba tirgū, Eiropas valodu portfelis paredz zināt 5 valodas. Es piederu tai paaudzei, kura visu mūžu mācījās kādu svešvalodu, bet tā arī līdz galam neiemācījās, skumji... te arī prātā nāk latīņu teiciens „Nam guod in iuventute non discitur, in matura aetate  neseitur” – „ Ko neiemācīsies jaunībā, to nepratīsi brieduma gados”. Jaunībā vienkārši mācīšanās padodas vieglāk! Tāpēc, jaunieši, mācieties! Iegūstiet labas izglītības: profesionālās, vidējās, akadēmiskās... Mācieties visas dzīves laikā!

Katrs mēs ierakstām kādu rindu savas valsts vēsturē, mūsu katra pienesums ir klātesošs Latvijas vēstures lappusēs... Paies vēl simts gadi... Ko par mums atcerēsies? Atcerēsies!!! Šodien, 8.maijā, Jelgavas 2.pamatskolas teritorijā blakus pagājušajā gadā iestādītajam ozoliņam, nākamie 9.klašu absolventi kopā ar 1.klašu skolēniem iestādīja liepiņu!!!

Jelgavas 2.pamatskolas direktore Ināra Keiša

08.05.2018.

Pavasara jautājumi

Pavasaris ienāk ar pūpolu zariem. Dabā tas sevi pieteica jau 20.martā... Pāri pilsētai ik dienu pārlido zosis, gulbji izlaiž pa aplim Lielupes ūdeņos iepretim pilij, kur ūdens straume ir ņēmusi virsroku pār ledu... Aizvējā jau sniegpulksteņi ir modušies, jo saule dara savus brīnumdarbus. Taču naktīs vēl piesalst. Kad būs pavasaris? Izskatās, ka ne tik ātri, jo 17.martā, kad mainījās mēness, vējš griezās, griezās un sāka pūst ziemeļrietenis... Vēl būsim pavasara gaidās dienas četrdesmit, jo arī Māras dienā no paša agra rīta mazlietiņ bija piesalis. Pārmaiņas dabā nāk lēnām, pārmaiņas arī mūsu dzīvē... Par ko uzrakstīt pavasara sākumā? Par valsts valodas pakāpenisku ieviešanu mazākumtautību skolās? Par kompetencēs balstītu izglītības ieviešanu skolā? Par sešgadnieku mācību uzsākšanu no 1.klases? Par reģionālo reformu, kas paredz virkni skolu slēgšanu 2018.gadā jau pagājušajā gadā slēgtajām 17 skolām un 11 reorganizētajām skolām? Par visu! Par pašu svarīgāko! Par Cilvēku un Cilvēka bērnu! Visiem lēmumiem, visām reformām jābūt pieņemtām, lai katram mūsu zemē dzīve kļūtu labāka. Katrai pārmaiņai mūsu dzīvē ir jāienāk, lai dzīvošana būtu labāka. Svētdienas vakarā pienāca ziņa, ka valstij ir finansējums izbraukušo tautiešu atgriešanai atpakaļ uz Latviju, vairāk nekā 425 000 tūkstoši eiro ir piešķirti. Būšot konsultanti mentori sava biznesa uzsākšanai, būšot nodrošināšana ar dzīvestelpu un bērnudārziņiem, finansiālais atbalsts... Skumji... Kāpēc skumji? Kas palīdzēs tiem, kas vēl nekur nav aizbraukuši? Kad šeit palikušajiem būs īpašais atbalsts un īpašā palīdzība, lai izbraukušajiem būtu vēl, kur atbraukt svētku reizēs?

Pūpolsvētdienā, esot baznīcā, klausījos priesteru stāstīto seno stāstu par Jēzu un viņa mācekļiem, kad Pēterim bija paredzēta Jēzus noliegšana... Mācekļi bija neizpratnē! ”Nē! Nevar būt!” Visi apliecināja ar vārdiem: „Nē, tā nebūs!” Un tad pienāca mirklis, kad vārdi bija jāapliecina ar rīcību. Un rīcība neatbilda vārdiem! Vārda neatbilstība rīcībai... ja nav rīcības, tad vārds ir tukšums... Vārds nav nekas, kaut gan vārdi mēdz būt tik daudzsološi, skaisti un arī, diemžēl, bezjēdzīgi. Nesaskaņa. Varbūt kādreiz vajadzētu klusēt un labos nodomus apliecināt tikai ar rīcību. Cieņu, mīlestību apliecināt ar rīcību... Tik daudz tiek pļāpāts konferencēs, semināros, sapulcēs... Pasaule ir pārgurusi no bezjēdzīgas runāšanas, pļāpāšanas, arī izrādīšanās, un mēs vairs neticam vārdam. Mūsu reitingi, mūsu sasniegumi, atkal reitingi! Tie ir kā šampanieša putas glāzē! Uz mirkli! Kā vārdā? Izrādīties? Lai pievērstu uzmanību? Vārdam vairs nav jēgas! Bet sākumā, taču bija vārds. Vienkārši nav rīcības, ka šeit un tagad pats svarīgākais ir Cilvēks, ka pats svarīgākais ir Cilvēka bērns. Un ir nepieciešama tikai šo vārdu apliecinoša rīcība, pirms kuras tiek uzdots jautājums: „Vai būs labāk?” Un, ja atbilde ir „nē”, tad rīcība nenotiek. Katrs Cilvēks ir patiesa vērtība. Katrs ir nācis šajā pasaulē, lai dzīvotu, piepildītu savu dzīvi ar kaut ko labu, kā stāstā par ēzelīti. Ēzelītis bija citādāks nekā visi citi ēzelīši, jo viņš neprata izrunāt „Ī-ā”. Viņš prata pateikt tikai pirmo daļu „Ī”, un pārējie par viņu smējās, jo viņš neprata pateikt otru daļu. Un kādā dienā atnāca pie ēzelīša svešinieks un uzrunāja, ka viņu kādam ļoti vajagot. Ēzelīti vajadzēja Jēzum, lai iejātu Jeruzalēmē. Ēzelītis bija patiesi laimīgs, jo viņš kādam bija svarīgs. Jēzus ar šo ēzelīti iejāja Jeruzalemē! Kad citi ēzelīši smējās savā augstprātībā par viņu, tie nezināja, tie pat nenojauta, kāpēc ēzelītis ir šajā pasaulē, ka viņš būs kādam ļoti vajadzīgs, neskatoties uz to, ka viņš neprata izrunāt visu „Ī -ā”. Viņiem tas pat nebija jāzina, viņiem bija tikai jāpieņem citādākais. Vai varēja būt citādākā pieņemšana pasaulē? Vai apkārtējie saprata ēzelīša „Ī” bez „ā”? Vēl viens pavasara jautājums. Kā iemācīties mums visiem pieņemt, cienīt, uzklausīt, saklausīt citādāko? Kā iemācīties mums visiem pieņemt, cienīt, uzklausīt, saklausīt citu?

Pavasaris mūs atmodina lēnām no miegainības! Mēs mostamies, lai tiektos pretī saulei. Pavasaris modina cerību visam saulainajam, gaišajam, modina cerību priekam. Šis pavasaris ir kļuvis sarežģīts... Redzot, dzirdot, saskaroties ar augstprātību, viszinību, nevēlēšanos uzklausīt un ieklausīties otra dvēseles balsī... Laba prāta trūkst šajā radikālajā pavasarī. Pati lielākā un svarīgākā cīņa notiek katram ar sevi pašu. Vai vēlēties ļaut prātam būt labam? Lai pavasaris atmodina mūsos labo prātu! Prātam ir jābūt labam! Laba prāta vadīts cilvēks nedara neko ļaunu. Tad arī pats svarīgākais dzīvē kļūs Cilvēks un Cilvēka bērns.

Pūpolsvētdienas pūpolu zars pieskārās, lai mēs atdzimtu labā prātā, kas ved uz Lieldienu rīta atdzimšanu. Lai miers uz zemes un cilvēkiem labs prāts!

Jelgavas 2.pamatskolas direktore Ināra Keiša

28.03.2018.

Laiks

Šajā pasaulē par velti mēs iegūstam tikai laiku. Mums atvēlētais laiks nemaksā neko, tas vienkārši tiek dots, taču kā mēs atvēlēto laiku piepildām, tas ir katra ziņā. Mēs paši izvēlamies katra mirkļa piepildījumu, un mūsu izvēle rada turpmākos notikumus. Un ir tik svarīgi izprast un saprast esošā mirkļa vērtību, jo vakardienas mirklis ir pagātne, bet rītdienas mirklis tikai būs. Jāiemācās cienīt dotais laiks un jāpieņem, ka tas mums nav mūžīgi dots. Iemācīties nesasteigt un iemācīties nenokavēt. Būt īstajā laikā? Bet laiks nevar būt neīsts, jo tas ir katra mūsu laiks. Laiks pienāk pats, to nevajag gaidīt. Vajag tikai ļauties tā plūdumam un neizniekot to. Laiks ir kā upe. Tā nes tikai tos uz priekšu, kuri prot peldēt. Peldēt ļoti profesionāli, prasmīgi vai tikai noturēties virs ūdens, lai nenoslīktu, izmisīgi kūļāties un sakult baltas ūdens putas, kas ātri vien noplok... No rīta pamostoties mums ir divas iespējas, divas iespējas sava laika piepildījumam - būt labā omā vai arī sliktā omā. Ja ar mums dienas laikā notiek kaut kas nelāgs, mums atkal ir izvēle – kļūt par upuri vai mācīties no neveiksmes. Mūsu dzīvi veido mūsu izvēles, mēs izvēlamies, kā reaģēt uz to vai citu situāciju. Mēs izvēlamies, kā apkārtējie ietekmē mūsu garastāvokli. Mēs izvēlamies savu dzīves mirkļu, mums atvēlētā laika piepildījumu. Mums ir dota diena dzīvot. Viss ir atkarīgs no mūsu uztveres, no mūsu piepildījuma. Viss ir KATRA rokās!

Jelgavas 2. pamatskolas direktore Ināra Keiša

17.02.2018.

Jaunajā gadā

Ziemassvētku noskaņa ir devusies pretī nezināmajam Jaunajam gadam... Arī Jaunajā gadā mums katram būs savi ieguvumu un zaudējumi, veiksmes un sarūgtinājumi, prieks un bēdas. Katram savs! Katram sava laime!

Un katram mums ir nepieciešama maize. Vienkārši maize! Maizei ir svarīga garoza. Cilvēka ceptajai maizei ir svarīga garoza, jo pēc tās nosaka, cik cepējs ir prasmīgs. Ja garoza cieta - nepietiek mīlestības, ja garoza ieplaisājusi - nepietiek pacietības. Reti garoza izdodas gluži bez vainas, jo tā ir cilvēka daba - kaut ko neizdarīt, nesajust līdz galam. Tāpēc garozas nav tikai eņģeļu maizei. Tai ir tikai maizes dvēsele - mīkstums. Dvēseli mīcīt jāmācās visu mūžu, jo tai jāprot pastāvēt bez garozas.

Mēs katrs pats veidojam savu maizes kukulīti. Ar vai bez garozas. Katram pašam ir jāizdara izvēle. Vispirms savā priekšā, kādu maizes kukulīti cept. Ir apņemšanās, bet vēl nepieciešama Mīlestība un Pacietība. Kamēr vien abrā pietiks mīklas, lielā pasaules ceptuve smaržos pēc Mīlestības. “Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien...” tā skan klusībā noskaitīta lūgšana... Maizi dienišķo... Ne pirkt, ne pārdot. Ticēt un gaidīt. Kad no pasaules lielās krāsns tiks izņemts Tavs kukulītis. Tas nevar būt gatavs ātrāk, kā mīkla rūgst.

Maize ir galda un dvēseles svētība. Ar vai bez garozas.

Lai Jaunajā gadā mums ir dienišķā maize!

Jelgavas 2. pamatskolas direktore Ināra Keiša

02.01.2018.

Ceļā uz Ziemassvētkiem...

Tumšie, garie ziemas vakari ir domāti grāmatām. Tā ir izveidojies, ka katram noskaņojumam,  katrai situācijai man ir sava grāmata. Manā telpā tās ir visur pa rokai, jo vienlaicīgi mēdzu lasīt vairākas grāmatas. Dažreiz mēdzu izlasīt  tikai kādu lappusi ar kārtējā sižeta turpinājumu, kādu citātu vai atziņu  dienas noskaņojumam, kādu dzejoli pārdomām... Adventes otrajā nedēļā  pie manis atnāca pirms daudziem gadiem izdotā Jura Rubeņa un Māra Subača „Mazā Ziemassvētku grāmata”. Pāršķirot lappuses, mani uzrunāja kādā no tām jautājums: „Vai tu zini paroli?” „...Umberto Eko romāns „Fuko svārsts” sākas ar kādu interesantu epizodi. Romāna galvenais varonis izmisīgi meklē savu mīklaini pazudušo draugu. Lai par pazudušo  uzzinātu ko vairāk, viņš iekļūst drauga dzīvoklī un, cerību pilns, ieslēdz datoru. Taču datora ekrānā parādās nepielūdzamais jautājums: „Vai tu zini paroli?” Galvenais varonis aptver- ja parole sastāvētu no septiņiem burtiem, tad, ņemot vērā alfabēta burtu skaitu, būtu iespējams izveidot mazliet vairāk par 6 miljardiem kombināciju...

Romāma varonis daudzu stundu garumā izmisīgi pūlas izdomāt – kādu paroli viņa draugs, senatnes un valodu pētnieks, būtu varējis lietot. Viņš pārbauda neskaitāmas iespējamās versijas, taču velti. Rit stundas, taču īstās paroles kā nav, tā nav. Dators spītīgi turpina jautāt: „Vai tu zini paroli?” Galu galā bezcerības izmisumā un rūgtumā galvenais varonis uzsit uz datora taustiņiem „nē”. Taču piepeši dators atveras. Izrādās, kā šī godīgā atbilde „nē” ir bijusi parole.

Vai arī daudzi no mums dažkārt nenonāk līdzīgās situācijās ar cilvēkiem, notikumiem, parādībām, par kuriem šķiet – viss ir zināms, līdz pēkšņi mūs apstādina nepielūdzamais, daudziem labi pazīstamais datorvalodas teikums: ”Vai tu zini paroli?” Un piepeši mēs netiekam ne no vietas.

Kārtējo reizi mēs esam nonākuši līdz Ziemassvētku laikam, dažas dienas mūs šķir no Ziemassvētkiem. Tomēr vai arī mēs šajā brīdī neesam līdzīgā situācijā kā Eko varonis, kad uz Ziemassvētku sliekšņa mums tiek uzdots jautājums: „Vai tu zini paroli?” Vai tu zini paroli, lai nonāktu pie Ziemassvētku notikuma, lai tas tev īsti atklātos?

Daudzi sacīs, ka tas ir gandrīz aizvainojošs jautājums. Kā lai mēs nezinātu paroli?! Lai nu kā, bet Ziemassvētki pavisam noteikti ir paši pazīstamākie svētki, kurus esam iepazinuši no visām iespējamām pusēm, kuros nekā negaidīta, nekādu noslēpumu vienkārši vairs nevar būt. Tie taču ir svētki, kuru atribūtiku, mūziku, jā , pat Lūkas evanģelija obligātās rindiņas zinām gandrīz no galvas. Un tomēr : cik savādi – tieši šī iemesla dēļ mēs bieži netiekam tālāk par ekrānu, par iespēju tikai palūkoties uz šiem svētkiem no malas.

Tu it kā esi tepat un tomēr nepielūdzami nošķirts no būtiskākā, un izjūtas ir līdzīgas kā Eko romāna varonim – tu jūti, ka sēdi pie kāda datora, kurā slēpjas milzum daudz svarīgas, izšķiroši svarīgas informācijas, tavā rīcībā ir ierobežots laiks, nu nebūt ne 2000 gadu – varbūt 50, bet varbūt tikai viens, tu esi izmēģinājis dažādus ceļus, bet, kā netiec, tā netiec tai klāt!

Tad, iespējams, jānonāk līdz nepatīkamajai, bet godīgajai atziņai: es nezinu paroli. Par būtiskāko es patiesībā vēl nezinu neko. Un tikai tad viss īsti sākas.

Tie ir Ziemassvētki, kas vēlas mainīt mūsu redzējumu un perspektīvu...”

Vai tu zini paroli?

Jura Rubeņa un Māra Subača „Mazajā Ziemassvētku grāmatā” ieskatījās Jelgavas 2.pamatskolas direktore Ināra Keiša

14.12.2017.

Patriotisms

Jēdziens patriotisms cēlies no grieķu valodas: patriõtes - līdzpilsonis, kas nāk no patris - tēvzeme, dzimtene. Patriots ir savas dzimtenes, valsts aizstāvis kā vārdos, tā arī darbos. Par patriotu neviens nepiedzimst, par patriotu cilvēks kļūst savas dzīves laikā. Būt patriotam, tas nozīmē - būt par. Būt par: par saviem tuviniekiem un savu ļoti privāto telpu (un tas ir tik saprotami), par savas daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpu un pagalmu, savu ielu, savu skolu, savu pilsētu un savu valsti... Būt par, bet ne pret! Iemācīties saredzēt lietas, ar kurām mēs visi varam lepoties! Būt par arī tad, kad valstī ir grūtāki laiki un sarežģītākas situācijas. Mūsu Dzimtene, Latvija, ir tāda, kādi mēs paši esam, jo Latviju mēs veidojam katrs ar savu pienesumu.

Iededzināto svecīšu gaišums un starojums Latvijas dzimšanas dienā vieno mūs patiesā cieņā dzimtajai pilsētai un valstij. 18.novembra svētki rada neatkārtojamu kopības sajūtu, kas apliecina mūsu spēku un apņemšanos jauniem izaicinājumiem.

Lai ceļā uz Latvijas simtgadi mūsu sirdīs ienāk patiess lepnums un prieks par savu Dzimteni!

Jelgavas 2.pamatskolas direktore Ināra Keiša

17.11.2017.

Skolotājs

Klāt oktobris! Rudens sācies ar saulainu, dziļu un mierīgu atelpas mirkli... Mums vēl ir dota iespēja ļauties aizejošās vasaras saulainajiem pieskārieniem! Tik krāšņo varavīkšņu loki aizejošajā nedēļā mūs paspēja vēl pārsteigt! Rudenīgie ziedi pauž prieku, uzmundrinājumu, uzticēšanos, mīlestību, cerību, ticību! Skolotāju dienas priekšvakarā kļavu košais sarkanīgums un bērzu saulainie triepieni atgādina par skolotāja darba dzīves spilgtumu.

Skolotāja darbs ir unikāls ar to, ka katrs cilvēks savā dzīvē satiekas ar skolotāju. Katrs! Katra cilvēka dzīvē ienāk skolotājs, lai atstātu neizdzēšamas pēdas. Jā, šīs pēdas mēdz būt dažādas... Prieka, lepnuma, centības, mēķtiecības,uzdrīkstēšanās... un dažreiz arī sarūgtinājuma pēdas. Skolotāja atbildība ir tik liela, ka grūti atrast citas profesijas pārstāvjus, kas strādātu ar tik lielu un smagu atbildību. Skolotājam ir uzticēta mūsu jaunatne un līdz ar to uzticēts kaut kas krietni vairāk. Mēs zinām, ka jaunā paaudze veidos mūsu valsts nākotni, tad viennozīmīgi ir skaidrs, ka skolotājam ir uzticēta mūsu valsts nākotnes veidošana. Kā jūtas skolotājs, veidojot valsts nākotni, atrazdamies nepārtrauktā pārmaiņu procesā? Es vēlos teikt – nepārtrauktā reformu maratonā. Ķīniešu sakāmvārds vēsta, ka neesot nekā sliktāka kā dzīvot pārmaiņu laikā. Pārmaiņām ir jābūt, lai notiktu attīstība, taču reformas nevar būt reformu dēļ. Vai reformas vienmēr rada attīstību? Katrs jaunais mācību gads skolotāja dzīvē ienāk ar kārtējo jaunā gada pārsteigumu. Šogad varētu uzrakstīt veselu pārsteigumu sarakstu! Nelaime jau ir tā, ka pa priekšu šīm reformām soļo nauda. Naudas dēļ tiek nojauktas un iznīcinātas mūsu pašu vērtības, naudas dēļ sabiedrībā tiek pietiekami veiksmīgi „iepotēts” viedoklis, ka mums pašiem sava nekā nav, paši mēs neko neprotam, ka citur viss ir labāk. Varbūt ir pienācis pēdējais laiks būt pietiekami drosmīgiem, lai sāktu sijāt un ņemtu tikai to, kas mums tiešām liekas noderīgs, noderīgs skolotājam, kas katru dienu stāv klases priekšā un dara tik atbildīgo savu darbu nepārtraukto reformu maratona gaisotnē.

Pāri visam ir katra skolotāja ticība bērniem, kas dod spēku ikdienas darbā. Kāds skolnieks atmiņās par skolu rakstīja: „Es neatceros vairs mācītos likumus, bet es atceros šo sajūtu, kā Jūs mācījāt, kas lika man noticēt sev...”

Jelgavas 2. pamatskolas direktore Ināra Keiša

06.10.2017.

Septembrī

Aizrit jaunā mācību gada otrā nedēļa... Skolas dzīve pavisam strauji ir uzņēmusi ātrumu ar sev raksturīgo dienu ritējumu. Zinību dienā caur mākoņiem visus sveicināja vēl vasarīgie saules stari, it kā novēlēdami zinātkāri, sasniegumus, veiksmi... Debesīs uzvirmoja mūsu vēlmes... Vai gaidām kaut ko īpašu jaunajā mācību gadā? Skolas dzīvē ir sācies jauns darba cēliens, kurā visi esam kā viens vesels. Īpaši vēlos atgādināt, ka esam viens vesels, komanda, kurā īpaši jāsajūt komandas vienotais gars. Jāsajūt! Ko novēlēt mazajiem pirmklasniekiem un pieaugušajiem 9.klašu skolēniem, vecākiem, skolotājiem un skolas darbiniekiem?

Lai mēs visi atcerētos tikai dažas lietas...,

ka vērtīgākais dzīvē ir nevis manta, bet gan cilvēki, ar ko esam kopā...,

ka neklājas salīdzināt sevi ar citiem, jo tie citi ir vienkārši citādāki, un viņi nav nedz labāki, nedz sliktāki, viņi ir citādāki...,

ka jāiemācās kontrolēt savu attieksmi, citādāk tā kontrolēs mūs...,

ka prasmi piedot apgūst praktizējot...,

ka reizēm cilvēks var būt sliktā omā, taču nelāgais garastāvoklis nedrīkst ietekmēt apkārtējos...,

ka lielu sapņu piepildīšanai nav nepieciešami lieli spārni, bet gan prasme piezemēties...,

ka ne vienmēr pietiek, ja tev piedod citi, reizēm ir jāpiedod pašam sev...,

ka dzīvē tālu tiks tie, kas par spīti visam ir godīgi pret sevi...,

ka laime nav atkarīga no veiksmes, bet no lēmumiem, cilvēks pats nolemj, vai būt apmierinātam ar sevi un savu dzīvi vai mocīties par to, kā viņam nav...,

ka ir cilvēki, kuri mūs mīl, bet neprot to izrādīt...,

ka uzticības iemantošana prasa gadus, bet tās zaudēšana – acumirkli...,

ka divi cilvēki var skatīties uz vienu un to pašu, bet redzēt ko pilnīgi atšķirīgu...,

ka patiesus draugus sastapt gadās ļoti, ļoti reti, taču, ja kādam izdodas, tad tā ir milzu bagātība... (kaut kur lasītas un atmiņā atausušas atziņas).

Jelgavas 2. pamatskolas direktore Ināra Keiša

13.09.2017.

Lapas